Nāve pirms grēka?
Autors: James Stambaugh, M.DIV.    Tulkoja: Mārcis Rožkalns

Vairums cilvēkiem ir zināma radīšanas un evolūcijas būtība, tomēr ne tik daudz cilvēku apzinās nāves nozīmīgumu katrā no šiem uzskatiem. Evolūcijā nāve faktiski ir sava veida radošais spēks. Tiem, kuri tic evolūcijai, ir jātic, ka nāve ir eksistējusi vienmēr. To ir ilustrējis teistiskās evolūcijas piekritējs Dr. Howard Van Till, kurš apgalvo: „Tas ir nepastrīdams zinātnisks fakts, ka pastāvēja ilga, miljardos gadu mērāma dzīvības un nāves vēsture pirms cilvēki (kā tu un es) parādījās uz zemes. Tātad fiziska nāve pirms grēkā krišanas ir jāpieņem kā zinātnes fakts.”1  Cilvēki, kas tic Bībelei, tic, ka nāve ir sods par grēku; nāvei bija jāsāk eksistēt tikai pēc Ādama krišanas. Šī raksta mērķis ir izaicināt Dieva cilvēku domāšanu par nāves nozīmīgumu, kā arī pārbaudīt vairākus Rakstos piefiksētos radīšanas aspektus – gan pirms, gan pēc krišanas. Mēs aplūkosim Dieva sākotnējo radību un Dieva radības nolādēšanas sekas, kā arī izskatīsim jautājumu par mūžības stāvokli – kad vairs nebūs nāves.

    NOZĪME JĒDZIENAM „LABS”

Kā gan mēs varētu izprast Dieva sākotnējo radību? Šeit mums ir jāaplūko, ko Dievs domāja, kad Viņš 1. Mozus grāmatā 1:31 pasludināja Viņa radību par „ļoti labu”. Ebreju valodā vārdam „labs”, tāpat kā angļu valodā („good”), ir daudz nozīmju. Patiesībā šim vārdam ebreju valodā ir desmit nozīmes.2  Vairums no skaidrojumiem var nozīmēt „skaists” vai „dārgs”. Kad šo vārdu lieto cilvēki, tas bieži sevī ietver morāles līdzdalību. Vārds „labs” šeit ir modificēts ar vārdu „ļoti” („very”). Vārds „ļoti” („very”) Vecajā Derībā parādās 300 reizes un nes sevī nozīmi par pārākumu. 3,4  Kādā citā vietā frāzi „ļoti labs” lieto cilvēki – cilvēki, kurus ietekmēja Ādama krišana. Bet 1. Mozus 1:31 paziņojumu ir izteicis Dievs – Viņš Pats, kurš ir pilnīgs it visā, ko Viņš dara. Nu vismaz var pamanīt Dieva sacīto par Viņa radību, proti, ka Viņš ir devis Savu apstiprinājumu. Dr. John Davis saka, ka paziņojums ir saskaņā ar Dieva nodomu 5, atzīmējot, ka sākotnējā radība saskanēja ar Dieva nodomiem. To pašu ir piefiksējis arī Nigel Cameron: „Pasaule, kuru Dievs radīja cilvēkam, lai to apdzīvotu, bija ‘ļoti laba’. Pasaule tika sagatavota, lai saņemtu cilvēku kā savu kroni un apstākļi bija izveidoti tā, lai tie būtu pilnīgi pārbaudei, kurai tika pakļauti Ādams un Ieva. Pasaule netika radīta ar sagaidāmu Krišanu, vēl jo mazāk ar iepriekš izteiktu nolādēšanu.” 6 

Nav daudz teikts par cilvēka uzturu un Ēdenes Dārza dzīvniekiem. Neatņemama sastāvdaļa Evolūcijas scenārijā ir uzskats, ka cilvēki un daudzi to priekšteči (dzīvnieki) vienmēr ir bijuši gaļēdāji. Tomēr Dievs ļoti skaidri pateica, ka cilvēkam un dzīvniekiem ir jāēd tikai augi (1. Mozus 1:29). Šo mēs varam uzskatīt kā jēdziena „ļoti labs” sastāvdaļu, un tas Dieva redzējumā ir labākais Viņa radītajam. Mums netiek teikts, kad tieši dzīvnieki kļuva gaļēdāji, tomēr mēs zinām, ka cilvēks neēda gaļu līdz Plūdiem (1. Mozus 9:3).

Evolūcijas piekritējam tas izraisa interesantu problēmu. Viņam ir jātic, ka Dievs paredzēja cilvēku un dzīvniekus kā gaļēdājus, lai gan Dieva Vārds šeit ir ļoti skaidrs (1. Mozus 1:29). Evolūcijas piekritējam patiesībā Dievs ir jāsauc par meli, viņam ir jāsaka, ka Dievs nedomāja to, ko Viņš teica. Ja cilvēki un dzīvnieki bija veģetārieši, tad nāvei sākotnējā radīšanā nav jābūt.

    AUGI NAV DZĪVI

Iepriekš minētais neizslēdz augu nāvi. Daudzi to uzskata par lielāko traucēkli. Dr. Hugh Ross secina, ka augi mirst. Viņš saka: „Daži ir interpretējuši šo pantu (Romiešiem 5:12) ar nozīmi, ka nebija nekāda veida nāves pirms Ādama grēka un tādēļ varēja pastāvēt tikai dažas dienas starp pirmās dzīvības radīšanu un Ādama grēku. Lai nu kā, nāves neesamība izvirza tikpat lielu problēmu trim 24 stundu dienām kā trim miljardiem gadu. Daudzas dzīvību sugas nespēj izdzīvot pat trīs stundas bez barības, un barības uzņemšana prasa augu nāvi.”7  Tā, protams, ir patiesība, izņemot to, ka Bībele nekad nepiedēvē augiem „dzīvības” statusu (ne arī „zemākiem” dzīvniekiem, ja šo domu attīsta tālāk).

Bībele ir diezgan saprotama attiecībā uz dzīvības dabu. Saskaņā ar Bībeli, dzīvība mājo „dvēselē” jeb ebreju valodā „nephesh”. Līdzīgi to varētu attiecināt uz saprāta konceptu. Šī kvalitāte ir piedēvēta tikai cilvēkam un dažiem dzīvniekiem, taču ne augiem. Bībele arī skaidri runā par to, kas notiek ar augiem – „tie nokalst un novīst” (Jesajas 40:6-8, Jēkaba 1:10), bet augi nekad nemirst. Tiem ir bioloģiskā dzīvība, bet ne bībeliskā dzīvība. Cilvēki un dzīvnieki varētu apēst auga dzīvību bez nāves, ja to aplūko no bībeliskā skatpunkta.

    ĀDAMA GRĒKS IENESA NĀVI

Aplūkosim nāvi Dieva sākotnējā plānā. Rakstvietas vairumā gadījumu atsaucas uz šo tēmu; Romiešiem 5:15-21 un 1. Korintiešiem 15:20-26 skaidri ilustrē faktu, ka mūsu nāve ir Ādama grēka rezultāts. Tomēr Bībelei ir kas vairāk sakāms palīdzot mums fokusēties uz šo tēmu.

Vārdu lietojums 1. Mozus 2:17 ir ļoti skaidrs – „bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” Ko Dievs domāja ar vārdu „mirsi”? Ja mēs apskatām grēkā krišanas notikumus, mēs atklāsim, ka Ādams nenomira fiziski brīdī, kad viņš pirmo reizi ēda augli, kas vilina daudzus teikt, ka Ādams krita tikai garīgā izpratnē. Bet mums ir jāņem vērā divas lietas, kas padara mūs atšķirīgus no Ādama. Pirmkārt, Ādams tika radīts pilnīgs un bezgrēcīgs. Otrkārt, tādēļ, ka viņš tika radīts bezgrēcīgs, viņš sākotnēji nebija nosodīts ar fizisku nāvi. Kad Ādams ēda no tā koka, viņš patiesi mira, gluži kā Dievs bija apsolījis. Tajā momentā viņš mira garīgi, taču arī tika nolādēts ar fiziskās nāves galējo realitāti. Fiziskā nāve ir garīgās nāves rezultāts, un 930 gadu vēlāk Ādama ķermenis visbeidzot „panāca savu garu”.

Ādama grēkam bija milzīgs efekts uz visu pasauli. Par to mēs varam pārliecināties 1. Mozus 3:17,18 un Romiešiem 8:19-21. 1. Mozus grāmatas rakstvieta saka, ka Dievs nolādēja visu radību cilvēka vainas dēļ. Tā šķiet, ka Dievs vēlējās cilvēka rasei dot uzskatāmu mācību. Šķiet, ka mācības būtība ir padarīt ārējo cilvēka pasauli tādu pašu kā iekšējo cilvēka pasauli. Tagad cilvēks ir kritis grēcinieks un Dievs rāda viņam, kāds ir viņa garīgais stāvoklis, brīdī kad viņš skatās uz dabu. Kad cilvēks skatās uz dabu, viņš var redzēt Dieva svētumu, lai gan tas ir aizklāts ar grēka lāstu. Tādai grēka seku parādīšanai būtu jāved cilvēkus atpakaļ pie Dieva – pie Viņa atrisinājuma grēkam un nāvei.

Rakstvieta Romiešiem 8:19-21 apstiprina 1. Mozus grāmatas domu. Patiesībā šie panti ir Pāvila komentāri par 1. Mozus 3:17,18. Šeit Pāvils saka mums, ka visu radību Dievs pakļāva „iznīcībai” cilvēka grēka dēļ. Vārds „iznīcība” atsaucas uz to, kas nespēj sasniegt viņa pamatmērķi. Tas nozīmē, ka „radība (izņemot cilvēku) bija pakļauta neapmierinātībai par nespēju pareizi piepildīt tās eksistences būtību.”8  Visa radība piedzīvoja to pašu likteni, ko piedzīvoja cilvēks krišanas laikā. Tā kā cilvēks ir zemes lāsta iniciators, viņam kaut kādā veidā ir jābūt arī radības atjaunošanas iniciatoram, un tieši par to Pāvils mums cenšas pateikt. Dievs bija slavējams par nevainojamu dabas pastāvēšanu. Kad cilvēks krita, viņa darbība ienesa grēku un nāvi. Tādēļ, ja nāve nepieļauj nevainojamu dabas pastāvēšanu, tad nāvei nebija jābūt Dieva sākotnējā plāna sastāvdaļai.

    NOŅEMTĀS GRĒKA SEKAS

Raksti daudzviet mums saka, ka Dievs aizvāks prom cilvēka grēka sekas. Tas ir secinājums no Romiešiem 8:19-21, lai gan mēs varam redzēt citas rakstvietas, kuras attēlo Dieva iejaukšanās sekas, piemēram, Jesajas 11:6-9 un Atklāsmes 21, 22.

Jesajas rakstvieta raksturo pavisam atšķirīgu dabas attēlojumu no tā, ko mēs piedzīvojam tagad. Dzīvnieki ēd tikai augus. Jau atkal, šeit vairs nav pieminētas nekādas gaļēdāju aktivitātes. Dzīvnieki (pat indīgas čūskas) var spēlēties ar maziem bērniem. Šī ir pilnīgi atšķirīga nākotne pasaulei, nekā nākotne, ko paredz evolūcija.

Divas nodaļas Atklāsmes grāmatā parāda, ka pēc tam, kad grēks ir uzvarēts, tad arī nāve, sāpes un bēdas būs uzvarētas. Ja šī ir radīšanas atjaunošana un ja mēs ticam evolūcijai, tad mēs esam atstāti ar nomācošu jautājumu par nāvi. Kādēļ nāvei tiks pielikts punkts? Ja Dievs sākotnēji ieviesa nāvi kā neatņemamu daļu Viņa radībā, tad jau Dievam vajadzētu atļaut nāvei turpināties arī mūžībā. Tādējādi mums ir jāsecina, ka nāve ir novirze (ko izraisīja cilvēks) no Dieva plāna.

    SECINĀJUMI

Iepriekš izklāstītajai diskusijai ir ļoti praktiski aspekti, kas ietekmē ikvienu ticīgo Jēzū Kristū. Šī izpēte piedāvāja cēloņu un seku attiecības starp grēku un nāvi. Turklāt dēļ Dieva žēlastības un žēlsirdības ir vēl cits aspekts šīm attiecībām, Bībele arī rāda attiecības starp grēku, nāvi un izpirkšanu.

Kad cilvēks krita, Dievs viņu nolādēja ar fizisko un garīgo nāvi. Dievs to „paņēma uz” Sevi, lai nodrošinātu grēka izpirkšanu sākotnējam pārim (tulkotāja piezīme – Ādamam un Ievai); Viņš ņēma divus dzīvniekus un izveidoja apģērbu. Lai iegūtu dzīvnieku ādas, dzīvniekus vajadzēja nogalināt. Grēks vienmēr sev līdzi nes nāvi un šī ir pirmā reģistrētā nāve. Šie abi dzīvnieki nodrošināja asins upuri izpērkot Ādama un Ievas grēku. Ebrejiem 9:22 mums ir teikts: „ (..) bez asins izliešanas nav piedošanas.” Tātad, ja ir grēks, tad ir nepieciešams tikai asins upuris. Vecajā Derībā ir līdzīgs upuris grēku izpirkšanai. Ja pirms cilvēka krišanas bija dzīvnieka nāve, tad Dievs un visi tie, kas sekoja Viņa paraugam, veica nevajadzīgas darbības. Ir jāievēro, ka grēku izpirkšanā dzīvnieks zaudē savu dzīvību cilvēka vietā. Ja pastāvēja dzīvnieku nāve pirms krišanas, tad demonstrētā grēka izpirkšanas upura mācība patiesībā bija nežēlīgs joks.

Jaunajā Derībā ir viens upuris grēka izpirkšanai – Jēzus Kristus, kurš tiek saukts par „Dieva Jēru”. Ja mēs ticam, ka nāve ir pastāvējusi vienmēr, tad mēs izsmejam Kristus nāvi. Tas ir tieši tas, ko evolūcija nozīmē. Ateists vismaz ir godīgs par savu nostāju. To mēs varam aplūkot G. Bozarth paziņojumā. Viņš saka: „Kristietība ir cīnījusies, joprojām cīnās un turpinās cīnīties prasmīgi līdz izmisīgai uzvarai pār evolūciju, jo evolūcija pilnīgi un galīgi iznīcina svarīgāko iemeslu nepieciešamajai Jēzus dzīvei uz zemes. Iznīciniet Ādamu, Ievu un sākotnējo grēku, un jūs gruvešos atradīsiet nožēlojamas Dieva Dēla paliekas. Ja Jēzus nebija pestītājs, kurš mira mūsu grēku dēļ (tiešo to arī evolūcija nozīmē), tad kristietība ir pilnīgi nekas.”9  Ja nāve nav grēka sods, tad kristietībai nav nozīmes. Kristus nāve bija nepieciešama cilvēka grēka dēļ. Cilvēka grēks atnesa nāvi, kas, savukārt, atnesa Dieva Dēlu, lai Viņš samaksātu mūsu vietā.
 

      ATSAUCES UZ LITERATŪRAS AVOTIEM

1.  Van Till, Howard. Audio taped debate held on October 27, 1988.
2.  Brown, Driver, Briggs. Hebrew Lexicon Oxford Press, 1975. pp. 373-375.
3.  Theological Wordbook of the Old Testament. Moody Press, 1980. p. 346.
4.  Piemēri: 1. Mozus 24:16; 4. Mozus 14:7; Soģu 18:9; 1. Samuēla 25:15; 2. Samuēla 11:2; Jeremijas 24:2,3.
5.  Davis, John. Paradise to Prison. Baker Book House, 1975. p. 62.
6.  Cameron, Nigel. Evolution and the Authority of the Bible. Paternoster, 1983, p. 66.
7.  Ross, Hugh. Biblical Evidence for Long Creation Days. Unpublished paper, n.d., p. 7.
8.  Cranfield, C.E.B. Romans. 2 vols. T & T Clark, 1975.I:413.
9.  Bozarth, G. Richard. "The Meaning of Evolution" American Atheist 20 (Sept. 1979), p. 30.

* Stambaugh kungs ir Radīšanas Izpētes Institūta (www.icr.org) bibliotekārs.


Originally published in English: Death before sin? by James Stambaugh, M.DIV.
Pēdējā zināmā adrese (Last known address): http://www.icr.org/index.php?module=articles&action=view&ID=295

 

"Nāve pirms grēka?"
<http://www.creationism.org/latvian/InstCrtnResDeathB4Sin_lv.htm>

Galvenā:  Latvian
www.creationism.org